Šogad Vecpils pagasta Dižlāņu īve un Bunkas pagasta Velēkņu ozols piedalās konkursā “Eiropas Gada koks Latvijā”. Šis konkurss notiek ar mērķi apzināt dižkokus ar aizraujošiem stāstiem.
Sabiedrības balsojums noteiks uzvarētāju, kas tālāk piedalīsies Eiropas dižkoku stāstu konkursā. Pērn pietrūka tikai dažas balsis, lai varenais Šarlotes dižozols no Vecpils pagasta kļūtu par “Eiropas Gada koku Latvijā”. Aicinām novada ļaudis būt atsaucīgiem balsošanā. Vairāk informācijas www.eiropasgadakoks.lv.
Dižlāņu īves stāsts ir ļoti interesants. Lielogu īve, kas iekļauta aizsargājamo augu sarakstā, aug pie Dižlāņu muižas Vecpils pagastā. To 1875. gadā pie jaunuzceltās muižas stādījis barons fon Keizerlings. Iepriekš barona ģimene dzīvojusi vecā, mitrā un tumšā muižas ēkā, tāpēc jauno muižu barons steidzis celt, lai glābtu jaundzimušās meitiņas Magdas veselību - viņai bija iedzimta plaušu kaite. Īvi barons stādīja cerībā, ka tā meitiņu iepriecinās. Diemžēl mazā Magda divarpus gadu vecumā nomira, un tēva sapnis nepiepildījās.
Īve piedzīvojusi gan Latvijas brīvvalsts laikus, gan padomju gadus ar deportācijām un kolhoziem, gan vairāku desmitu gadu garumā klausījusies skolas bērnu čalās, kad muižas ēkā darbojās skola Vecpils apkaimes bērniem.
Godinot īpašo koku, Vecpilī darbojas folkloras kopa “Dižlāņu īve”. Šovasar kopas dalībnieces piedzīvoja skumji maģisku koka paredzējumu. Koks bija stiprs, bet reiz nolūza zars, kā vēstot nelabu zīmi. Un drīzi vien negaidīti aizsaulē aizgāja viena no folkloras kopas dūšīgākajām dziedātājām.
Tomēr Dižlāņu muižas īve joprojām rotā muižas ainavu un ļauj sevi apbrīnot apmeklētājiem.
Savukārt Velēkņu ozols, kas atrodas Krotes ciemā, pieminēts rakstnieka Aleksandra Janševska atmiņu grāmatā “Dzīvotgriba”. Ozols ir unikāls ar to, ka tā dobumā ir iegrebts Latvijas ģerbonis no 1918.gada. Par spīti tam, ka jau vairāk kā 100 gadus koks visā augumā ir zibens caursperts, tas turpina kuplot un priecēt dabas mīļotājus.
Dižlāņu īve ir koks ar 150 gadu senu stāstu.
Velēkņu ozols, kas atrodas Krotes ciemā, pieminēts rakstnieka Aleksandra Janševska atmiņu grāmatā “Dzīvotgriba”.