Šodien dziļā cieņā noliecam galvas, pieminot tos cilvēku tūkstošus mūsu novadā un visā Latvijā, kurus 1949. gada 25. martā padomju varas darboņi sasēdināja vagonos un izsūtīja uz Sibīriju. Mazus bērnus un sirmgalvjus. Skolēnus un cilvēkus spēka gados. Cilvēkus, kas mīlēja savu ģimeni, kopa savas mājas un aprūpēja savus laukus, mācījās, studēja, mīlēja savu Latviju un kala lielus nākotnes plānus. Izsūtījums tam pārvilka pāri ļaunu svītru.

Sākās traģiska cīņa par izdzīvošanu. Trauslākās dzīvības izdzisa jau ceļā, citi neizturēja tālās zemes skarbo dzīvi. Tie, kas izturēja, pie darba pieraduši, arī Sibīrijā iekopa dārzus un būvēja mājas. Lielākā daļa, kad drīkstēja, atgriezās Latvijā, daļa palika Sibīrijā.

Šodien visā novadā ar klusu atceres brīdi godinājām komunistiskā terora upuru piemiņu.

Šobrīd, kad pavisam netālu no mums – Ukrainā – norisinās karš, mēs ar īpašu sāpi atceramies mūsu cilvēku pārdzīvotās ciešanas un lūdzam Dievu, lai nekad nevienam nekas tāds vairs nav jāpiedzīvo.