29. septembra vakarā Grobiņu jo koši iekrāsoja skaistākās Dienvidkurzemes tautasdziesmas, krāšņie mūsu novada tautastērpi un mājās gatavoti gardumi pēc paaudžu paaudzēs pārmantotām receptēm. Grobiņas pilsdrupās satikās spēcīgas kopienas no Rucavas, Nīcas, Otaņķiem, Bārtas, Krotes un Kazdangas, katra ar savu savdabīgo kultūrtelpu, bet kopā veidojot daļu no Dienvidkurzemes novada nemateriālā kultūras mantojuma ainas. Rotaļas un danči, kāda kripatiņa cienasta, sadziedāšanās sauli pavadot – tas ir mūsu latviskās dzīvesziņas mantojums, to nevar iedot no malas, tas ir jāsajūt klātesamībā. Mūsu senču mantojums ir kā sena grāmata, no kuras varam mācīties cieņu vienam pret otru, arī cieņu pret Dabu un Visumu. Tās ir vērtības, kurām ikdienas ritmā pietrūkst vietas un laika, bet tādēļ latvieši svin svētkus, lai pateiktos par visu, kas dots.

Paldies visiem, kuri pievienojās Miķeļu svinēšanai Grobiņas pilsdrupās! Lai kluss un izzinošs Veļu laiks!